Чай, который в холодный период зимы согреeт и обогатит вас витаминами.
Sastāvs: meža avenes laksti 15%, māllēpes lapas 15%, mārsils 15%, upeņu augļi 10%, kliņģerītes ziedi 10%, pelašķis 10%, raudene 10%, kumelītes ziedi 10%, āboliņa ziedi 5%.
Senatnē meža aveņu lakstiem piedēvēja savelkošu, sviedrējošu, spazmolītisku, pretiekaisumu, antitoksisku, sāpes remdinošu iedarbību. To izmantoja arī, lai uzlabotu vielmaiņu, pazeminātu temperatūru un saaukstēšanās simptomus, veicinātu gremošanas orgānu darbību.
Senatnē uzskatīja, ka māllēpes lapās esošās vielas atvieglo klepošanu, sekmē krēpu izdalīšanos, novērš kakla un plaušu kairinājumu. Māllēpju lapām piedēvēja pretiekaisuma, dziedinošas, mīkstinošas, nedaudz sviedrējošas un žultsdzenošas īpašības.
Pēdējos gados mārsilu iesaka alkoholisma ārstēšanai, līdz tam mārsila lakstus pārsvarā izmantoja, lai veicinātu gremošanu, mazinātu gāzu uzkrāšanos, novērstu un apturētu caureju, mazinātu klepu, astmu, bronhītu, veicinātu atkrēpošanu. Piedēvēja antiseptisku, pretiekaisuma iedarbību.
Jau senatnē novēroja upeņu pretiekaisumu, pretcaurejas, sviedrējošu, atkrēpojošu, temperatūru pazeminošu, ēstgribu rosinošu, vielmaiņu normalizējošu iedarbību. To izmantoja arī kā antiseptisku līdzekli un organisma imunitātes stiprināšanai.
Krāšņo kliņģerītes ziedu dēļ , iesākumā augs izmantots kā krāšņumaugs, bet vēlāk arī kulinārijā un dziedniecībā. Cilvēki senatnē kliņģerītes izmantojuši kuņģa, divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, žultsceļu, žultspūšļa, aknu, acu, ausu, smaganu, iekaisuma gadījumos. Uzskatījuši, ka kliņģerīšu tēja iedarbojas nomierinoši, pazemina asinsspiedienu, stimulē sirdsdarbību, mazina menstruāciju, dzemdību un pēcdzemdību sāpes.
Senajā Romā un Grieķijā pelašķus sauca par „Herba Militaris” – militāro augu, jo tā pretiekaisuma īpašības jau sen izmantoja brūču dziedināšanā. Senie cilvēki pelašķu tējai piedēvēja pretiekaisumu, antiseptisku iedarbību. Uzskatīja, ka pelašķu tēja rosina ēstgribu, mazina gāzu uzkrāšanos, palīdz pret saaukstēšanos, drudzi, pazemina temperatūru, aptur asiņošanu un veicina brūču dzīšanu.
Pelašķus nedrīkst lietot grūtniecības laikā.
Raudeni grieķi to lietoja ļoti plaši kā antiseptisku līdzekli gan ārējām, gan iekšķīgām infekcijām. Uzskatīja, ka augam piemīt nomierinoša, antiseptiska, sāpju mazinoša, gremošanu stimulējoša, garā klepus mazinoša, sviedrējoša iedarbība. Ārīgi pielietoja kā pretiekaisuma līdzekli mutes dobuma, mandeļu, ādas iekaisumu gadījumos.
Grūtniecēm nav ieteicams lietot iekšķīgi.
Kumelīte ir viens no pirmajiem ārstniecības augiem Ēģiptē, kuru iedzīvotāji paši sākuši audzēt. Jau tur tika atklātas auga nomierinošās, antiseptiskās, brūču dziedējošās un gremošanas sistēmas uzlabojošās, vēdera uzpūšanās mazinošās īpašības. Kumelīšu uzlējumus jau no seniem laikiem izmanto arī tautas kosmētikā – gan matiem, gan ādai.
Sarkanā āboliņa antiseptisko iedarbību novēroja jau senie cilvēki, lietojot gan ārēji- brūču un apdegumu dziedēšanai, gan iekšēji – klepus, kakla sāpju un caurejas apstākļos. Senatnē cilvēki izmantoja kā vielmaiņas produktu izvadīšanas, urīndzenošu, organisma izturības paaugstinošu, atkrēpošanas līdzekli.
Pagatavošana: 1-2 tējkarotes aplej ar 200 ml verdoša ūdens, ļauj ievilkties 20-40 minūtes
Магазин | Размер | Количество |
---|